2014. gada 16. maijā Rīgā pie Jēkaba katedrāles, kuras ārsienu rotā latgaliešu garīdzniekam, kultūras darbiniekam un politiķim Francim Trasunam (1864-1926) veltīta piemiņas plāksne, plecu pie pleca stāvēja divi mūsdienās par neapstrīdamiem atzīti Latgales kultūras balsti – augstākās Latvijas katoļu garīdzniecības pārstāvji un latgaliešu folkloras ansamblis „Kolnasāta”.

Katolicisma un tautas tradīciju attieksmes Latgalē nav bijušas viennozīmīgas. Pēc konfrontācijas perioda (13. – 15. gs.) un izlīdzinoša pārejas perioda (16. – 17. gs.) tikai 1714. gadā toreizējais Latgales bīskaps Šembeks esot atzinis, ka beidzot Latgale, paldies Dievam, visa esot katoliska (Ķaune, 1934, I, 8). Tieši uz 18. gs. tiek attiecināts arī vēsturnieka O. Svennes nosauktais „diabolisma” periods, kas sastāvēja no „..fantastiska kristīgo mācību un senlaiku paražu sajaukuma” (Svenne, 1923, 96).

Īpaši nozīmīgs posms, kas apliecina latgaliešu folkloras un katolisko tradīciju simbiozi Latgalē, sākas 19. gs. 80. gados, kad latgaliešu folkloras vākšanai un popularizēšanai pievēršas pirmie augstāko teoloģisko izglītību ieguvušie latgalieši. Viens no pirmajiem, kas apzinājās folkloras īpašo lomu tautas atmodā un nacionālās pašapziņas veidošanā, bija Francis Trasuns. Tieši viņa darbība uzsāk un iezīmē galvenās tendences un aktivitātes turpmākajā latgaliešu folkloras apzināšanas gaitā. Tās ir: folkloras vākšana, popularizēšana un radoša izmantošana.

Folkloras vākšana

F. Trasuna darbība folkloras vākšanā uzsāk nacionālo posmu latgaliešu folkloristikā. F. Trasuns pārzina un novērtē pārnovadu latviešu un cittautiešu veikumu līdzšinējā latgaliešu folkloras apzināšanas gaitā, izceļot tādus pētniekus kā A. Bīlenšteins, E. Volteris, J. Trusmans, G. Manteifelis un S. Uļanovska. Latvju dainu krājējiem un apkopotājiem K. Baronam un H. Visendorfam viņš pārmet nepiedodami mazo tautasdziesmu skaitu no Latgales, norādot, ka rezultāti būtu labāki, ja tautasdziesmu krāšanā, attiecīgi apmācot, būtu iesaistīti Latgales garīdznieki.

Folkloras un tautas tradīciju īpašā nozīme, pēc F. Trasuna domām, parādās vairākos aspektos. Pirmkārt, tām ir pētnieciska nozīme: „..liels būtu zaudējums zinībai un pašai Latvijai, ja tās dziesmas, kas vēl tagad Vitebskas guberņas latviešu vecmāmuļu un zeltenīšu galvā noglabājušās, bet kuras jo dienas, jo vairāk un vairāk birst aizmiršanas kapā” (Unda, 1999, I, 90). Otrkārt, folkloras vākšana ir svarīga arī ētisko vērtību kontekstā. Tā ir viens no atsvariem, kas varētu kavēt tautas pievēršanos alkoholam un citai bezmērķīgai laika pavadīšanai. Savukārt novēršanos no tautas tradīcijām zināmā mērā negatīvi esot ietekmējusi garīdzniecība: „Redzēdami rotaļās šur tur kādu nepieklājību, viņi iesāka karu pret pašu laika pavadīšanu. Panākumi bija tādi, ka līdz ar nezālēm izravēja arī kviešus; notrinot dubļus – nodeldēja arī zeltu.” (Unda, 1999, I, 58)

Par īpaši nozīmīgu folkloras žanru F. Trasuns uzskata tautasdziesmas, jo tajās atklājoties tautas jaunrades gars, tās prezentē latvisko domāšanu un māca cienīt nacionālās vērtības. Arī pats F. Trasuns ne tikai esot vācis tautasdziesmas savā dzimtajā Sakstagala pagastā, bet ierosinājis uz folkloras vākšanu arī P. Smeļteru un F. Laizānu. „Tā mēs viens otru ierosinājām uz savu tautas dziesmu mīļošanu un nadzīgu krāšanu, ko darīt nepārtraucām (es un Laizāns) vairs nekad..,” tā par 1899. gada notikumiem stāsta P. Smeļters.

F. Trasuna vārdu mēdz saistīt arī ar tautas melodiju vākšanu. Viņš pats esot savācis apmēram 280 melodijas, turklāt melodiju pierakstam izmantojis mūsdienīgākās sava laika metodes – fonogrāfu. H. Ersa-Kozlovska atminas, ka F. Trasuns esot pierakstījis tautas melodijas baznīcas dārzā vai plebānijā pirms dievkalpojumiem. Baznīcēni, saklausījuši, kas tur notiek, izrādījuši neapmierinātību: „Kū šys dzīd laiceigas dzīsmes, kod jōdzīd goreigōs!”, uz ko F. Trasuns atbildējis: „Lai goreigōs atsapyuš, ļaunit padzīdōt laiceigōs.”

Folkloras popularizēšana

Būtiska F. Trasuna folkloriskās darbības daļa ir arī folkloras popularizēšana, kas notika divējādi: darbojoties „Pēterburgas latviešu muzikāliskajā sabiedrībā” un publicējot folkloras tekstus periodikā.

F. Trasunu mēdz saistīt arī latgaliešu koru tradīcijas aizsākumiem, jo laikā, kad viņš bija biedrības priekšnieks, tika nodibināts jauktais koris. Tā repertuārā īpaša vērība tika pievērsta latgaliešu tautasdziesmām; šādi, paša F. Trasuna vārdiem runājot, „bija likts pamats tautasdziesmu atjaunošanai pie inflantiešiem” (Unda, 1999, I, 285). Biedrībā nodibinājās arī koklētāju ansamblis, kas sastāvēja no sešiem koklētājiem. Tieši kora vajadzībām biedrība uzsāka arī latgaliešu melodiju krāšanu un griezās pie profesionāļiem šo dziesmu „harmonizēšanai” (muzikālajai apdarei).

Būdams aktīvs latgaliešu periodikas izdevējs un korespondents, F. Trasuns veido arī pirmos priekšstatus par latgaliešiem veltīto periodisko izdevumu saturu. Tā, atsaucoties uz J. Šteimana „Katoļu māju kalendāru” 1897. gadam, viņš uzsver, ka obligāti kalendārā jāiekļauj svēto dzīves apraksti, pasaciņas vai ko citu, kas pamāca (F. Trasuna vēstules fragmentu sk. 1. attēlā).

Paša F. Trasuna izdotajā periodikā (piemēram, „Daugavas katoļu kalendārs”, „Školas dōrzs”, u.c.) atrasta vieta arī folklorai. Pārsvarā tās ir tautasdziesmas, stilizētas pasakas, bet atrodamas arī anekdotes (sk. 1. attēlu).

1. attēls. Anekdote laikrakstā „ Auseklis” (1907)

Tieši periodikā, kur prevalē folkloras teksti ar didaktisku noskaņu, F. Trasuns izmanto iespēju izteikt nosodījumu tautas māņticībai. Tautas maģija, kā šķiet, ir vienīgais žanrs, kuru F. Trasuns kategoriski nosoda, uzskatīdams, ka māņticība Latgalē „..plaukst kā vecos pagānu laikos, sevišķi pie sievietēm” (Unda, 1999, I, 173). Rakstā „Māņticības paraugs” viņš apraksta gadījumu, kad kāda sieviete lūdz viņam atļauju ārstēt savai meitai krītamo kaiti, apsienot viņu ar virvi, kurā pakāries cilvēks. Pēc daudzveidīgu māņticības izpausmju apraksta („..daža iet pie pūšļotāja, cita lej uz bērna ūdeni caur skaliņiem, cita pār krāsns slotu, cita viņu kūpina ar ubaga autu bārkstes dūmiem..”) F. Trasuns rakstu pabeidz ar retorisku jautājumu: „..vai drīz pienāks tie laiki, kad ļaudis paliks prātīgāki un atmetīs visu cikkārtējo pagānu ākstīšanos ar pūšļošanu, dievredzēšanu un zīlēšanu?” (Unda, 1999, I, 174)

Folkloras radoša izmantošana

Folkloras iespaidu gan māksliniecisko paņēmienu, gan atsevišķu motīvu, gan žanra elementu veidā varam vērot arī F. Trasuna daiļradē. Savu nacionālpolitisko uzskatu paušanai F. Trasuns izmanto tautasdziesmu valodas stilizāciju:

Šāda runa, tāda runa,

Visiem viena valodiņa;

Ļaudonieši, rēzeknieši,

Visi viena tēva dēli,

Visiem viena tēvu zeme. (Unda, 1999, I, 241)

F. Trasunam raksturīgo didaktisko ievirzi rāda arī stilizētās pasakas, kas palīdz atklāt autora dzīves vērtības un atziņas, ko viņš vēlas paust lasītājiem. Tāda, piemēram, ir pasaka „Divi brōli un divi Laimas”, kur nabadzīgajam brālim Vējunastam viņa Laima palīdz tikai tad, kad Vējunasts atsakās no zemkopja darba un sāk tirgoties; tikai tad kļūst bagāts (Unda, 1998, II, 128-129). Laimes meklējumu ideja tēlaini apspēlēta arī F. Trasuna dzejā (dzejolis „Oi, muna Laimeņa” (Unda, 1998, II, 148).

Savukārt pasakā „Kai zvērbulis palyka par cīlovu” F. Trasuns, izmantojot alegoriju ar cīruli, kas sāk kaunēties no saviem pelēkajiem svārkiem un nolemj kļūt par cielavu, nosoda tādus tautiešus, kas iedzīvojušies naudā, apvilkuši melnus svārkus, atsakās no savas tautas, valodas un radiem (Ripa, 1907). Līdzīgs motīvs izmantots arī drāmā „Nūgrymušo pile”, kas uzrakstīta pēc teiku motīviem. Drāmā pils nogrima, jo ļaudis, kļuvuši pārmēru bagāti, vairs nemācēja cienīt maizi un mantu (Unda, 1998, II, 101). Arī dzejā F. Trasuns nereti izmanto žanra apzīmējumu ‘pasaka’ („Vaca pōrsoka par gaismu jaunūs svōrkūs”, „Zīmyssvātku pōrsoka” u.c.), pasakas ievada formulas elementus („Stōstu, stōstu pōrsaceņas..”) un stilizētas nobeiguma formulas:

Šaida muna pōrsaceņa,

Nagudrōta, makaceņa,

Es tō vysa naredzēju,

Tik, kū stōsta, atstōsteju. (Unda, 1998, II, 147)

Šādi – plaši un daudzveidīgi – F. Trasuna darbība atklāj būtiskākās latgaliešu folkloristikas nacionālā posma tendences. Saikni ar folkloras tradīciju apliecina arī visa F. Trasuna dzīve, kas veltīta nesavtīgai kalpošanai – Dievam, tautai un ideāliem. Latgaliešu kultūras vēsturnieks M. Bukšs šādus cilvēkus sauc par pasaku jaunākajiem dēliem – muļķīšiem, pie kuriem pieder „vysi tī, kas nasavteigi īsastōj par sabīdrisku taisneibu, kas nasavteigi ceinejās par sovas tautas tīseibom, kas augsti tur sovu volūdu un ticeibu, kas izjyut kūpeibas intereses ar sovu sabīdreibu, kas vairōk paziest vōrdu „mes” kai „es”, tī ir jaunōkī brōli” (Bukšs, 1950, 140).

Literatūra

Goba, A. (1931). Latgales atmodas sākums. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr.12. 01.12.1931.

Unda, V. (red.) (1998-1999). Francis Trasuns. Dzīve un darbi, I, II. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība.

Škirmans, J. (sak.) (1999). Francis Trasuns, viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība.

Vējāns, A. (1996). Latgales modinātājs, Latvijas vienotājs. Vējāns, A. Latgales rakstu gaisma. Rīga: Sprīdītis.

Bruzgule, V. (1989). Francim Trasunam 125. Rēzekne.

Svenne, O. (1923). Vecā un jaunā Latgale un viņas īpatnības. Rīga.

Ķaune, N. (1934). Garīgās dzīves veidošanās Latgalē. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr.1., 2.

Mulkis. (1907) Auseklis. Nr. 34. 6. septembris.

Ripa (1907). Kai zwerbulis palyka par cìlowu. Auseklis. Nr. 34. 6. septembris. 

Nr.12 (492) 2014. gada 21. jūnijs