MG 2183 

Jānis Streičs F. Trasunam veltītā piemiņas brīdī 16. maijā pie Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles

 (..) Ekselence pieminēja Čakstes teikto, ka Trasuns mātes Latvijas rokā ielika trešo zvaigzni. Mīļie tautieši, šodien svinot viņa 150 gadu jubileju, stāvot šeit pie katedrāles sāniem, mans aicinājums ir viņu novērtēt daudz augstāk, vērienīgāk un pamatīgāk, jo trešā zvaigzne ir poētisks salīdzinājums, tas politiķiem izdevās un tas valdīja pār mūsu prātiem, bet ja padomājam dziļāk, vai tad pastāvēja kaut kur kaut kādas divas zvaigznes, kur vajadzēja trešo?

Mūsu Ekselence bieži piemin šos vārdus dievišķais projekts, dievišķais nodoms. Manuprāt, viņš piepildīja šo dievišķo nodomu par Latviju kā Dieva ieceri ar trim zvaigznēm. Tas ir Trasuna nopelns. Pirmais lielākais. Jo raugiet garā tas jau pastāvēja. Atcerieties latviešu strēlnieku zīmotnītes, tur jau ir trīs zvaigznes. Šis dievišķais nodoms, dievišķais projekts, ko viņš īstenoja.

Otrkārt, Trasuns pievienoja Latgali Eiropai. Tas ir būtiskais, svarīgais šodien. Arī politiski. Trasuns pievienoja Latgali Eiropai, jo pārējie divi novadi bija daudz vairāk vienoti ar Eiropas domāšanas veidu, ar eiropeisko garu, rīcību un darbību. (..) Šeit dzīvoja Eiropas gars, Latgalē Eiropas garu uzturēja katoļu Baznīca. Tā bija kā nabas saite, kas saturēja Latgali kā Eiropas daļu, un Trasuns bija tas bērns, kas no šīs nabas saites piedzima, lai īstenotu Dieva plānu par vienotu Latviju Eiropā, kāda tā tagad ir. Tādēļ es lūdzu šo viņa mūža devumu novērtēt tādā līmenī.

Un paldies Eminence jums par jūsu darbu, ka jūs to esat izdarījis mums par lielu gandarījumu un prieku, ka varam šodien to atzīmēt, lai mums būtu garīgais spēks. To, ka esam Eiropas daļa, es pirmo reiz, neatkarības gadiem sākoties, izjutu Garīgajā seminārā, kad bija bīskapam Strodam veltīta konference. Tad es jutu – mēs neapzināmies to, kāds spēks mūsos ir šī kristietība Latvijā, kas ir sākusies visā Eiropas kultūrā, Eiropas domāšanas veidā, vai katoļticība vai luterāņticība, vai brāļi baptisti vai pareizticīgie, kas šeit Latvijas pareizticīgie ir, vai Latvijas vecticībnieki, kuri pie viņu stingrajiem kanoniem ir bijuši kā barjera, kas neļāva pārkrievoties. Tā, ka kristietība bija tas spēks, katoļu Baznīca, pie kuras stāvam, ir katra mūsu spēks un dzīvotprieks. Dod Dievs mums visiem veselību!

Tiem citiem, kas grib mūs kaut kam citam pieskaitīt, nu, neizdosies, mani mīļie. Paši krievi to negrib. Te sūta, sūta aģentus, visi plāni izgāžas, tāpēc, ka visi krievi, kas šeit ir, grib dzīvot Eiropā, viņiem te ir labi. Man gribas teikt, kā Kārlis Ulmanis – viņš to teica krieviski – „Turieties pie māmiņas Latvijas, tā jūs nepievils!”

 MG 2210

Kardināls Jānis Pujats kultūrizglītojošā seminārā „Franča Trasuna personība un mūža devums”

Franča Trasuna laiks bija 19. un 20. gs. mija. 20. gs. pirmais ceturksnis ar Pirmo Pasaules karu un boļševiku revolūciju Krievijā bija lielu pārmaiņu laiks. Bet Eiropas centrā esošajām Baltijas valstīm liktenis ir lēmis dzīvot uz šķirtnes starp Austrumeiropu un Rietumeiropu un līdz ar to uz savas ādas izbaudīt personisko rīvēšanos starp Austrumiem un Rietumiem Eiropā. Konkrēti runājot, galvenokārt, starp krieviem un vāciešiem. Dzīvojot uz šīs šķirtnes arī paši latvieši bija diezgan sadalīti pretēji viņu dabiskai vēlmei dzīvot kopā kā vienai tautai.

Runājot par Latgales novada latviešiem, Ulmaņa laikā izdotajā Latvijas Rakstniecības vēsturē vidusskolām autors Jūlijs Sīlis raksta: Latgalei vecam un īstam latviešu novadam liktenis bija bēdīgāks nekā Vidzemei un Kurzemei. Kas tad bija noticis? Kad Māras valsts jeb Livonija zaudēja savu patstāvību, tās teritoriju sadalīja uzvarētāji. Latgale uz 211 gadiem nokļuva zem Polijas, bet Vidzeme un Kurzeme zem Zviedrijas. Bet pēc tam vēl gandrīz 150 gadus visa Latvijas zeme nonāca cariskās Krievijas varā. Tātad Latgale kopumā vairāk nekā 350 gadus bija nošķirta no pārējiem latviešu novadiem. Pie tam cariskās Krievijas laikā Latgale tika ieskaitīta Vitebskas guberņā un pārkrievošana bija daudz smagāka nekā Vidzemē un Kurzemē.

Kāds bija atšķirību spektrs iedzīvotājiem? Vispirms ticības ziņā – krievi –pareizticīgie, Vidzemes latvieši – luterāņi, Latgales latvieši – katoļi. Valodas ziņā dominējošā krievu valoda – Krievijā, Vidzemē – latviešu valodā un Latgalē – senā latgaļu cilts valoda latgaliski. Rakstības ziņā – Krievijā kirilica, Vidzemē gotu stils un Latgalē latīņu. Valsts attieksmē vislabāk krieviem, mazāk labvēlīga latviešiem un vismazāk latgaliešiem, kas iespiesti Vitebskas guberņā. Tomēr neskatoties uz visām šīm atšķirībām un grūtībām, sākot ar Latgales pirmo atmodu, ko skaitam ar 1904. gadu, ceļš līdz Latvijas valsts neatkarībai un vienotībai tika noiets nepilnos 20 gados. Un F. Trasuns bija notikumu virpulī.

Par vēstures jautājumiem runāt kompetentāki runāt ir vēsturnieki. Bet es kā garīdznieks gribu uzsvērt ģimenes, reliģijas un Baznīcas lomu valodas un tautas vienības saglabāšanā. Starp Latgales reģiona kultūras vērtībām es pirmā vietā lieku šī reģiona valodu, kas kā dzīvs, zaļojošs latviešu valodas atzars ir saglabājies visā Latgalē. Bez šaubām, ka tā ir seno latgaļu valoda. Kā šī valoda varēja saglabāties zem krievu diktāta, ja bērniņi skolā Vitebskas guberņas laikā nedrīkstēja pat mātes valodā sarunāties? Valodu glāba divi stabili iestādījumi – tie ir ģimene un Baznīca. Ģimenē cilvēks iemācījās savu mātes valodu, kurā viņš runāja arī ar saviem kaimiņiem un pazīstamiem. Bet draudzes dievnams savukārt bija vienīgā oficiālā iestāde, kur cara laikos publiski skanēja latgaliešu valoda – arī dziesmas un lūgšanas. Un tā pietika, lai cilvēkus saliedētu kā vienai latviešu tautai piederīgos.

Kad nāca 1917. gads, jau gada sākumā tika gāzta cara monarhija un radās apstākļi, kas deva cerību mazām tautām uz pašnoteikšanos. Un, lūk, Latgalē garīdznieki bija galvenie iniciatori, lai sasauktu Rēzeknē kongresu un ievēlētu Zemes padomi ar nolūku pievienoties pārējiem latviešiem ceļā uz neatkarību. F. Trasuns bija šīs latgaliešu kustības galvenais virzītājs, un tāpēc arī saka, ka viņš ir ienesis trešo zvaigzni Latvijas ģerbonī.

 MG 2217

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs kultūrizglītojošā seminārā

„Pirmkārt, gribētu nocitēt ievadrunas fragmentu tad, kad viņš pārdomāja to, kurā vietā jābūt Latgalei: „Mums jādara viss, lai mēs kļūtu saimnieki savā zemē. Lai kopā ar visām latviešu ciltīm ar lielu nopietnību uzsāktu jaunās saimniecības un kultūras celšanu.” Un tad otrā dienā, kad bija kongress, viņš teica: „Mums reiz jāizšķiras, vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem, jeb ar kultūru uz Rietumiem.” Ļoti spēcīgi vārdi. Kinorežisors Streičs pie katedrāles sienas ļoti labi paskaidroja, kāda bija mūsu saikne ar Rietumiem, ka tā bija saite, ka kristietība Latgalē, konkrēti katoliskā ticībā ļāva uzturēt šo saiti un nepazaudēt arī tajos gadsimtos, kad Latgale bija Krievijas impērijas sastāvā. Trasuns bija kā katalizators un līderis, kas palīdzēja Latgalei savienoties ar pārējo Latviju un kļūt par tās neatņemamu sastāvdaļu.

Gribētu padalīties par priekšvēsturi. Ja Trasunu sauc par 20.gs. sākuma izcilāko kultūras darbinieku, tad par 19.gs. izcilāko personību pētnieki tomēr sauc Pīteru Miglenieku. Tieši viņš izstrādāja tādus novēlējumus jeb 10 baušļus. Un man gribētos tos baušļus nocitēt vai nolasīt, jo man liekas, ka tie ne par mata tiesu nav zaudējuši savu aktualitāti politiķiem, bet arī visiem, kas darbojas sabiedriskajā un politiskajā laukā. Tātad šie baušļi ir sekojoši: 1. Cīnīties par taisnību; 2. Neklīst svešumā, bet palikt uzticīgiem savai dzimtenei. 3. Atgūt atpakaļ to, kas netaisnīgi paņemts. 4. Tiekties pēc gara gaismas. 5. Censties nostiprināties saimnieciski. 6. Turēties kopā, būt vienotiem. 7. Saglabāt senču tikumus un tradīcijas. 8. Stingri turēties pie savas ticības. 9. Runāt dzimtajā valodā. 10. Cieši ticēt tautas labākai nākotnei. [Tas bija teikts] 19.gs. otrā pusē. Šodien, es domāju, tas ir tikpat aktuāli.

F. Trasuns smēlās iedvesmu no šiem ideāliem. Mēs redzam, cik svarīgas ir kultūras saknes, mantojums un tā nodošana tālāk. Kad Trasuns pārdomāja to, kas vieno Latgali ar Kurzemi un Vidzemi, tad viņa atskārta bija viennozīmīga – tā ir kopīga kultūra. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka tad, kad Krišjānis Barons izdeva savāktās dainas, no Latgales tur bija ļoti maza daļa. Viņš teica, ka tā ir jāpalielina. Ka Latgalē dainas ir, un nākamajā izdevumā vajag iekļaut arī tās. Viņā ļoti labi bija sabalansēta ticības un kultūras dimensija. Pēc Trasuna gandrīz gadsimtu vēlāk Jānis Pāvils II teica: „Ja evaņģēlijs nav iesakņojies tautas kultūrā, tad tā tautā vēl nav evaņģelizēta, kristianizēta.” Viņā [Trasunā] ticība, kultūra un arī politika bija ļoti labā harmonijā.

Protams, te jāpiebilst, ka šāda situācija, kāda bija ar F. Trasunu, un arī tās problēmas, kas tur radās, šodien nebūtu iespējamas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tai laikā Baznīca pieturējās pie 1917. gada Kanonisko likumu kodeksa, saskaņā ar kuru garīdzniekam nebija aizliegts piedalīties politikā un kandidēt vēlēšanās. 1983. gadā tika apstiprināts jauns Kanonisko likumu kodekss, kurā skaidri un gaiši ir pateikts, ka garīdznieks – priesteris vai bīskaps – nevar kandidēt vēlēšanās, līdz ar to nevar būt politiskās partijas biedrs un aktīvi piedalīties politikā. Tātad tika atdalītas šīs divas dimensijas, ka garīdznieka uzdevums ir sludināt Evaņģēliju, izvērtēt politiskos procesus Evaņģēlija gaismā, rūpēties par garīgo dimensiju, par gara sfēru, par ticību un morāli, bet tīro politiku atstāt lajiem.

„Katoļu Kalendārā 2013. gadam” ir interesanta intervija ar priesteri Mihailu Sivicki, kurš Romā aizstāvēja doktordarbu kanoniskajās tiesībās. Viņš pētīja konfliktu, kas Trasunam bija izveidojies ar bīskapu, no kanonisko tiesību viedokļa. Un vienā šajā intervijas fragmentā ir arī mēģinājums aktualizēt Trasuna skatījumu attiecībā uz šodienu. Citēju: „Kā, jūsuprāt, Trasuns skatītos uz šī brīža situāciju Latgalē, Latvijā, uz mūsu garīgo dzīvi?” Man likās interesanti, tāpēc vēlos padalīties ar jums: „Noteikti vienā otrā jautājumā Trasunam šodien sāpētu sirds. (..) Kāpēc tad mocījās Francis Trasuns un galu galā arī nomira? Jo vispirms viņš mācīja un liecināja, ka vajag mīlēt to vietu, kur tu dzīvo.” Ceturtais bauslis, mana piebilde: Tev būs godāt un cienīt savus vecākus, savu tēvu un māti, kā Bībelē teikts, lai tu ilgi dzīvotu savā zemē. Mīlestība uz savu tēvu zemi, dzimteni ietver sevī mīlestību arī uz savu novadu, valodu, kultūru, paražām, dziesmām, dainām.

(..) Priesteris Mihails dalās, ka skatījās kādu raidījumu par izlaidumu kādā skolā, un tur absolventam pajautāja, par ko viņš gribētu kļūt. „Zēns apsēdās sapņu krēslā un teica: Es gribu būt par deputātu, tad mana dzīve būs viegla.” Un tas mani sāpināja, jo deputātam nav jādomā par savu dzīvi, lai tā būtu viegla, bet lai viņa vēlētāju, viņa tautas dzīve uzlabotos. Trasuns bija tieši tāds deputāts, kas absolūti nedomāja par sevi. Es nekur nebiju atradis ne vismazāko liecību, ka viņš būtu guvis sev kādu labumu, izmantojot savu „dienesta stāvokli”. Viņš atguva īpašumus Baznīcai, cīnījās par ticības mācību skolās, par konkordātu ar Svēto Krēslu, par to, lai arhibīskaps nerezidētu kaut kur Aglonā vai Līksnā, bet lai viņa sēdeklis būtu Rīgā, galvaspilsētā. Un viņš to arī panāca.”

Trasuna dzīve ir ļoti pamācoša – gan mums garīdzniekiem, gan arī politiķiem un ikvienam, kurš domā par Latviju ilgtermiņā. 

Nr.11 (491) 2014. gada 6. jūnijs