Francis Trasuns (1864-1926) ir dzimis Sakstagala pagastā, mācījies Jelgavas katoļu baznīcas skolā, pēc tam Jelgavas reālskolā. Studijas turpināja Pēterpils Katoļu garīgajā seminārā, kur sastādīja „Latviešu gramatiku latgaliešiem" un sāka mācīt latgaļu valodu semināristiem. 1891. gadā Pēterpils Katoļu garīgajā akadēmijā viņš ieguva teoloģijas maģistra grādu un tika iesvētīts par priesteri. Kalpoja par kapelānu dažādās skolās. Par tautiskuma modināšanu Latgales jaunatnē tika apsūdzēts kā revolucionārs un izsūtīts trimdā. 1903. gadā Pēterpilī noorganizēja Pēterpils Latviešu Muzikālo biedrību, kas pirmā veica nozīmīgu latgaļu pulcēšanās darbu, modināja nacionālo pašapziņu. 1906. gadā F. Trasuns kā vienīgais latvietis no Vitebskas guberņas tika ievēlēts par Krievijas I Valsts Domes deputātu. Kopš 1900. gada viņš aktīvi nodarbojās ar publicistiku. 1917. gadā Rēzeknē notika Latgales kongress, kurā tika nolemts par Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. F. Trasuns bija viens no galvenajiem organizatoriem un vadītājiem. No 1919. līdz 1926. gadam viņš dzīvoja un strādāja Rīgā, kur bija Tautas Padomes, Satversmes Sapulces, I un II Saeimas deputāts. Diemžēl 1924. gadā arhibīskaps A. Springovičs dažādu nesaskaņu dēļ viņu suspendēja, bet 1925. gadā F. Trasuns tika ekskomunicēts, kas viņam bija liels trieciens un iespējams iemesls drīzai nāvei. 1998. gadā Baznīca viņu oficiāli reabilitēja. F. Trasuns tiek dēvēts par Latgales modinātāju, Latvijas novadu vienotāju.

 

Runce

 Garīdznieks un publicists[1]

 Bērnība, jaunība, izglītība. Garīdznieku piemēri

Franča Trasuna amatu un pienākumu ķēdē augstākais vienmēr bija viņa kalpojums Dievam un cilvēkiem, ko pilnībā var īstenot garīdznieka amatā. Trasuna dzīves, darbības, kļūdu, panākumu un ciešanu moto var izteikt vienkāršiem katoļu dziesmas vārdiem „Vysu Jezum”. Francis Trasuns pats par savu izvēli un kalpošanu ir teicis „...izšķiros par baznīckunga amatu, jo tas ir vistuvāk tautai”.

19. gs. otrā puse Krievijas impērijā Baltijas un Rietumu provincēm ir smags rusifikācijas laiks, īpaši smagi tas skar perifēriju – tā dēvēto Poļu Vidzemi jeb Inflantiju un trīs esošās reliģiskās kopienas: katoļus, jūdus un vecticībniekus. Vietēji iedzīvotāji ir marginalizēti savās kopienās, bet savstarpēji solidāri un nav gatavi atteikties no savas ticības, lai iegūtu labākus amatus, saņemtu laicīgo izglītību un citus pasaulīgus labumus. Valdības institūcijas nav ieinteresētas šīs perifērijas iedzīvotāju situācijā, kamēr tie nekļūst par pareizticīgajiem, izrādot lojalitāti Krievijas monarhijas režīmam.

Aristokrātija modernizācijas procesos zaudē savu politisko ietekmi un ekonomisko varu. Reliģiskajā Latgalē lielākajai daļai iedzīvotāju, nešķirojot konfesijas, Baznīca bija centrālā autoritāte un patvērums, un vienīgā institūcija, kas spēja aizsargāt un rūpēties par cilvēkiem, bet garīdznieki – līderi, kuriem uzticēta kalpošana tautai. Poļu Vidzemē jeb Inflantijā 16. – 19.gs. vēsturiski reliģiskie ordeņi (jezuīti, dominikāņi uc.) ir bijuši redzamākie garīgās, kultūras un laicīgās dzīves līderi. Mīlēti un cienīti tika tie laicīgie garīdznieki, kas kalpoja pēc tām pašām metodēm, ko izmantoja savās misijās jezuītu vai dominikāņu tēvi – rūpējās par dvēselēm, izglītību, tautu, cīnījās par sociālo taisnību. No Franča Trasuna netiešajām atmiņām mēs uzzinām par lietuviešu priesteri Dominiku Andrekusu, kas kalpoja Cyskodu draudzē un bija saviem ticīgajiem īsts garīgais tēvs, jauniešu atbalsts un paraugs jaunajai vietējai garīdznieku paaudzei. Citiem vārdiem izsakoties – Labais Gans, ne tikai baznīcas sienās, bet arī ārpus tās, perifērijā, kas šķiet visu aizmirsta un nesvarīga.

Krievijas impērijas laiks

Romas katoļu Baznīca Krievijas impērijā 19. gs. otrajā pusē ir neoficiāli pasludināta par vienu no bīstamākajām monarhijas ienaidniecēm. Tas ir laiks, kad savu nozīmi iekaro politiskais nacionālisms, iespaidojot arī reliģisko kopienu darbību, dzīvi un misiju. Tā dēvētajās poļu zemēs uzliesmo nemieri. Krievijas impērijas sistēmā katoļu Baznīcas tiesiskais un politiskais statuss tiek sapludināts kopā ar poļu jautājumu, poļu nemieriem un nacionālismu. Viss, kas ir katolisks, viss ir polisks, tāpēc bīstams un izolējams. Impēriskā neiecietība rada vēl lielāku pretestību un katoļu identitātes nostiprināšanos Krievijas katoliskās kultūras zemēs.

Reliģiskais nacionālisms Krievijas impērijas Rietumu provincēs īpaši ietekmīgs kļūst katoļu un jūdu kopienās. Katoļu un jūdu reliģiskā nacionālisma centrs ir Polija. Jo tuvāk vēsturiskajai Polijai, jo spēcīgāks reliģiskais nacionālisms. Krievijas impērijas valstiskā ideoloģija ir pārblīvēta ar reliģisko nacionālismu, uzsverot Pareizticīgās Baznīcas dominanti (viens cars, viena Baznīca un viena valoda) un kļūstot par reliģiskā un etniskā šovinisma salikumu. Etniskajam un reliģiskajam cieši kopā savijoties, rodas jauni politiskie virzieni, kuru idejiskajā un politiskajā vadībā atrodas garīdzniecība. Inflantijā šie politiskie strāvojumi pamazām kļūst populāri, taču iegūst citu, mērenāku un piezemētāku, var teikt pat dziļāku, nozīmi, savā retorikā aktualizējot vairāk reliģiskos akcentus, runājot par Baznīcu tuvāk tautai, analizējot kalpojuma kvalitāti, izceļot izglītības nozīmi, u.c.

Francis Trasuns, kas ir devies studēt uz Pēterburgas Garīgo semināru un akadēmiju, pateicoties tā daudzkulturālajai videi, satiek jaunus katoļu vīriešus, kuri ieradušies studēt teoloģiju no visas impērijas katoliskajiem nostūriem, lai kļūtu par priesteriem. Ir poļi, ir baltkrievi, ir lietuvieši un pirmie latvieši, visi ir brāļi ticībā, bet nacionālisma ideju ietekmē spiesti atbildēt uz jautājumu, kas tad etniski mēs esam?

Francis Trasuns satiek dažāda veida reliģiskā nacionālisma paraugus un piemērus, acīmredzami viņam vistuvākie ir lietuvieši, kurus viņš labi pazīst no bērnības. Poļu nacionālisms, pašpietiekamība un mesiāniskā nācijas apziņa viņam ir visai sveša, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir visai līdzīga Krievijas impērijas reliģiskajam nacionālismam. Inflantija un arī pati Romas katoļu Baznīca ir iespiesta starp šiem diviem savstarpēji naidīgajiem un karojošiem reliģiskā nacionālisma paraugiem: krievu un poļu. Garīgajā Seminārā pieaug ne tikai F. Trasuna pārliecība par sevi kā latvieti, kā garīdznieku – tautas kalpu (un nevis baznīckungu), bet arī viņa politiskā pārliecība, ka jācīnās pret Inflantijas rusifikāciju no Pēterburgas puses un polonizāciju no Varšavas.

Kļūdams par garīdznieku un veiksmīgi uzsākdams savas kalpošanas gaitas, F. Trasuns kļūst arī par paraugu citiem jauniem latviešu vīriešiem nākamajās desmitgadēs - izvēlēties kalpošanas ceļu Dievam un tautai. Apguvis sabiedriskās dzīves pieredzi Jelgavā baltiešu aprindās, F. Trasuns uzsāk līdzīga veida aktivitātes savās kalpošanas vietās. Tauta uzticas šim jaunajam un enerģiskajam priesterim, kura vārdi un darbi saskan, kurš ir ar tautu un nolikts kalpot tautai. Savā ziņā, runājot par viņa kalpošanu tautai, īpaši vienkāršajai un neaizsargātajai tautas daļai, F. Trasuns ir ļoti līdzīgs savam svētajam aizbildnim Francim vai Franciskam.

Trasuns tiek ievēlēts 1. Krievijas Valsts Domē. Situācija un atbildība tautas priekšā liek viņam apgūt politiķa karjeru. Krievijas Valsts Domes institūcija pēc būtības ir nejēdzīgs veidojums. Parlamentārā sistēma nespēj darboties, monarhija nespēj pašreformēties, viss lielākā vai mazākā mērā ir tikai un vienīgi farss, ar ko cars Nikolajs II cer nomierināt tautu.

Pirms 10 gadiem, rakstot savu disertāciju par valsts un Baznīcas attiecībām, strādāju Pēterburgā, Krievijas Valsts vēstures arhīvā. Dienu no dienas ejot cauri lieliem vēstures avotu materiāliem Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta un Sv. Sinodes fondos, liels bija mans izbrīns, kad atradu atsevišķas arhīva lietas, kas attiecās uz Trasunu. Krievijas impērijā bija tūkstošiem priesteru, simtiem bīskapu, bet izseko – Trasunu, turklāt ilgā laika posmā: no 1890. līdz 1913.gadam.

Šajā sarakstē tiek iekļautas ne tikai cara drošības iestādes, bet arī iekšlietu ministri, Vitebskas gubernatori, Garīgā departamenta vadība. Interesants ir fakts, ka Iekšlietu ministrijas un Vitebskas guberņas pārvaldes augstākajos līmeņos 1906. gadā tiek apspriesta Trasuna (kas tajā laikā jau ir Krievijas impērijas bijušais deputāts) iesniegums par atļauju 1906. gada 24. septembrī Rēzeknē noorganizēt Vitebskas guberņas latviešu apriņķu zemnieku kongresu, kurā paralēli zemes, izglītības jautājumiem tiktu apspriests jautājums par administratīvo pievienošanos Vidzemes guberņai, turklāt, kā atzīmēts ziņojumā, tas notiktu latviski. Gubernators, kas personīgi iepazinies ar visiem lietas apstākļiem, ņemot vērā Trasuna neuzticīgo darbību, nolemj aizliegt šo pasākumu, atzīstot, ka tas nav aktuāls. Gubernators, vēstulē ministram, uzstāj, ka šis garīdznieks ir bīstams, jo ar preses izdevumu palīdzību, kas ir paša daļēji inspirēti vai izveidoti, un savu publicistisko darbību veic plašu aģitāciju. Gubernators brīdina ministru, ka latvieši Franci Trasunu uzskata par savu vadoni. Aptaujājot poļu zemju īpašniekus, gubernators raksta, ka tieši Trasuna ietekmē esot mainījusies latviešu attieksme pret viņiem. Garīdznieka iespaidā latvieši vēl vairāk nonāk separātisma ideju ietekmē un sāk sapņot par latviešu autonomiju[2]. Gubernators ierosina iekšlietu ministram sabiedriskā miera labad Trasunu izolēt no Vitebskas guberņas, jo viņa kalpošana ir bīstama iekārtai. Turklāt, kā tika pasvītrots ziņojumā, Trasuns nekad nesarauj attiecības ar savu tautu, viņš vienmēr tās uztur.

Pašam neapjaušot, Trasuns kļūst par garīgo un laicīgo autoritāti, līderi. Visur, kur kalpo, viņš rod uzticību un simpātijas vienkāršajā tautā, noved ierēdņus un cara varas institūcijas izmisumā, bet polisko Baznīcas hierarhiju neizpratnē. 

Droši vien, ja Francis Trasuns būtu piedzimis mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, tad kļūtu par plaši pazīstamu sociālo tīklu un platformu veidotāju un populāru blogeri. Tolaik, pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā bijušajās Polijas teritorijās, Francis Trasuns sāk savu aktīvo publicistisko darbību, kas ir daļa no viņa garīdznieka kalpojuma. Prese tiek izmantota, lai izglītotu un aktivizētu latviešus Vitebskas guberņā, kā arī sludinātu Dieva vārdu un stiprinātu katoliskās morāles un sociālās mācības idejas. Francis Trasuns nekad nenošķir garīgo no laicīgā, viss ir Dievam un tautai. Tāpat arī viņa kalpošanā netiek nošķirts Dievs no tautas un otrādi.  Latviešu izdevumi, laicīgā literatūra, valoda kļūst par līdzekli latviešu katoliskās identitātes veidošanā un stiprināšanā.

Latvijas Republika

Francis Trasuns 20.gs. 20.gados vairāk asociējās ar politisko nekā garīgo darbību. Tomēr, dziļāk ielūkojoties viņa mūža noslēguma posmā, kas tieši sakrīt ar Latvijas valsts veidošanos un pirmajiem sākuma gadiem, ir skaidrs redzams, ka politikā viņš vairāk ir garīdznieks, kas rūpējas par Dieva tautu: Latgales pievienošanas dienaskārtība, latgaliešu valodas, skolu un kultūras jautājuma aktualizācija, Vatikāna un Latvijas konkordāts, tā noslēgšana un izpilde, kur, pateicoties Franča Trasuna smagam darbam, politiķa spējām un ietiepībai, šis process netiek apstādināts, koriģēts vai labots, nemitīgas prasības pēc godīgas un taisnīgas politikas īstenošanas Latvijas valstī, kas mūsdienās spēcīgi sasaucās ar Baznīcas sociālās mācības principiem. Francim Trasunam ir daudz politisko pretinieku, kas necieš viņa tiešo runas veidu, aso prātu un neatkāpību politiskajā cīņā par godīguma un taisnības uzvaru. Francis Trasuns ir neērts, bet spožs un izcils garīdznieks, izglītota katoļu garīdznieka paraugs protestantiskajā un sociāldemokrātiskajā politiskajā vidē un kultūrā, kuru nevar nedz ignorēt, nedz nomelnot, jo viņa vārdi un darbi nav pretrunā viens ar otru. Neapšaubāmi, viņš ir īsts Baznīcas neoficiālais līderis, kaut gan šo pienākumu viņš nav nedz lūdzis, nedz meklējis.

Ir daudz diskutēts, rakstīts par Franča Trasuna ekskomunikāciju. Gribu pievērsties tikai dažām vēstures historiogrāfijā aktualizētajām lietām:

a) „tas ir bijis strīds par amatu starp Antoniju Springoviču un Franci Trasunu”. Nekur nav atrodami pierādījumi par Trasuna nepatiku vai nepaklausību arhibīskapam, kas sakņotos šajā epizodē. Gluži pretēji, viņa darbība katoļu Baznīcas juridisko un politisko pozīciju stiprināšanā nemainījās un nemazinājās. Turklāt, ja šāda nepatika būtu bijusi, tad toreizējā hierarhija to būtu likusi lietā strīdā daudz efektīvāk nekā sutanas nevalkāšanas lietu;

b) ekskomunikācija ir poļu – latviešu katoļu cīņu rezultāts un dažu ietekmīgu poļu garīdznieku revanšs Trasunam par visu, ko tas tiem bija sagādājis savā darbības laikā. To, ka Trasuns nekļuva par Rīgas arhibīskapu, droši var norakstīt uz poļu ietekmi un iespaidu, turklāt izvēlētais arhibīskapa amata nominants bija cilvēciski un politiski visneatbilstošākā kandidatūra no visiem pretendentiem. Taču ar ekskomunikāciju saistītās aprindas nebija tikai poļu katoļi, tur bija daudzi latvieši, lietuvieši. Tāpat arī tie, kas protestēja un izteica savu nepatiku par Trasuna ekskomunikāciju katoļu aprindās, nebija tikai latvieši.

c) „Trasuns esot bijis augstprātīgs, ietiepīgs un individuālistiska rakstura cilvēks”. Nevienam nav noslēpums, ka latgaliešu rakstura iezīme ir ietiepība un sīkstums. Turklāt paši ekskomunicētāji bija šīm iezīmēm visvairāk atbilstoši. Franci Trasunu raksturoja ļoti liela iekšējā dvēseles un prāta brīvība, ko nespēja neviens salauzt, analītiskais un asais prāts, ar kuru bija sarežģīti sacensties, kā arī maksimālā pašatdeve un godīgums visās lietās. Ja citiem politika bija kompromisu māksla, tad Francim Trasunam tā bija godīga spēle. Ekskomunikācijas lieta radīja šķelšanos katoļu aprindās, vājināja pašu kopienu, degradēja Baznīcas hierarhijas tēlu un palielināja neuzticību ticīgo un garīdzniecības vidū, nekatoļu aprindās palielināja antikatolisko opozīciju.

Francis Trasuns līdz ar ekskomunikāciju kļuva vēl populārāks un mīlētāks tautas un cienītāks garīdznieku vidū. Arī pēc savas nāves un Baznīcas vadības nostājas bēru sakarā žēlastību, mīlestību un līdzjūtību viņš atrada sekulārajā vidē, savos politiskajos pretiniekos, vienkāršajā ticīgajā tautā un garīdzniecībā.

Trasuna reabilitācija, idejiskais mantojums un aktualitāte

Franča Trasuna reabilitācija katoļu Baznīcā, neapšaubāmi, ir vēsturiskās taisnības panākums. Tautas vēsturiskā atmiņa par Franci Trasunu visus padomju gadus bija dzīva, nemainīga un paliekoša. Tik daudzus 20.gs. 20.-30.gadu politiķus, intelektuāļus un pat Baznīcas hierarhijas personāžus tautai bija viegli aizmirst, jo par tiem neliecināja viņu darbi. Francis Trasuns bija dzīvs tautas atmiņā ilgus gadus, bet sāpe lika cilvēkiem runāt par šo jautājumu un rīkoties. Šeit ir paldies jāsaka kardinālam Jānim Pujatam, kas no Baznīcas puses rīkojās godīgi un iesākto Franča Trasuna reabilitācijas procesu noveda līdz galam. Tas bija drosmīgs un pazemīgs solis no toreizējā Baznīcas vadītāja puses.

Franča Trasuna politiskās idejas un izpratne par Baznīcas un garīdznieka lomu bija savam laikam pārāk modernas, varbūt tāpēc viņš visai bieži provinciālās Latvijas politiskās vides un katoliskās hierarhijās aprindās likās svešs. Trasuns sludināja taisnīgas un godīgas Rietumeiropas civilizācijas vērtības, gluži kā Pauls Šīmans, aktualizēdams eiropeisko solidaritāti, taču pēc Pirmā pasaules kara tās nebija visai populāras.

Trasuns tieši un netieši pauda viedokli, kas nemitīgi iegūst jaunu nozīmi mūsdienās un vēl jo vairāk kļūst aktuālas jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos: bez Latgales nav Latvijas un bez Latvijas nav Latgales, kā arī katoļu Baznīca netraucēti var būt tikai un vienīgi brīvā un demokrātiskā Latvijā. Cita alternatīva nepastāv.

Godīga un taisnīga politika, demokrātija ir viens vesels. Bez godīgas un taisnīgas politikas nav demokrātijas un valsts nākotnes. Latgale ir liela Latvijas kultūrvēsturiskā bagātība, dziļums un stiprums, īpatnēja, citāda, bet svētība visiem.

Francis Trasuns ir izcils piemērs mūsdienu katoļu garīdzniekiem nesavtīgā kalpošanai Dievam un tautai, nevis sev un institūcijām, arī brīžos, kad šķiet, ka piedošanai un žēlastībai nav vietas uz zemes.

 

"Ir breiveiba dūta nu Dīva,

 Breivs dzymu, breivs grybu es mērt.

 Nu taisneibas, tautas un Dīva

 Nivīns mani navarēs šķērt."(F. Trasuns.)

 

*w Ineses Runces referāts kultūrizglītojošajā seminārā „Franča Trasuna personība un mūža devums” 16.  maijā, Saeimas nama Sarkanajā zālē

[2]  821.fonds, 3.apraksts, 674.lieta

 Nr.10 (490) 2014. gada 24. maijs